Indonēzija

Skats no Lombok salas uz okeānu

Indijas okeāna panorāma no Lombok salas

 

Šopavasar sanāca uz mēnesi iegriezties Indonēzijā un pielasīties kaudzi piedzīvojumu. Atgādinājums, ja vēlaties piedzīvojumu, tad nekādas tūrisma kompānijas! Man tas ir kategorisks tabu, par ko abi pārliecinājāmies pirmo un cerams pēdējo reizi tieši šeit nopirkdami vienu no tūrkompāniju piedāvātajiem izbraucieniem. Īsi izsakoties, Indonēzija ir vājprātīgi krāsaina valsts, un kā daži izteicās, līdzinās nedaudz Indijai. Krāsaina visos aspektos: tauta, kultūra, daba, atkritumi, okeāns, attieksme, zivis, cilvēku prāti, valodas, saulrieti utt. Ieceļojot valstī ir nepieciešama vīza, ko ļoti ātri var iegādāties turpat lidostā par kādiem 25 eur.
Indonēzija kopumā ir gigantiska valsts, kas salasīta kopā no vairāk kā 17 000 salām un saliņām, un, ja labi paveicas, tad pa mēnesi var apceļot kādas trīs vai četras. Iedzīvotāju skaits arī ir grandiozs, 50% no kuriem dzīvo uz Javas salas. Nezinot šo faktu iepriekš, kļūdu pieļāvām tieši ierodoties Džakartā (Java), un nācās veltīt kādas 4 dienas, lai aizkļūtu prom no tā pārapdzīvotā vājprāta līdz salas austrumu malai. Lai arī vietējie smaidīgi un jau pa gabalu uzsauc „hello Mister”, bet līdz ko nonāc pie jelkādam pārrunām, tās visas teju beidzas ar to, ka no tevis vēlas izspiest piķi notirgojot visus krāmus, ko vien var notirgot.
Lai arī speciāli esam izvēlējušies doties uz Indonēziju (pēc rietumnieku kolektīvās izpratnes) nesezonā, tūristu apjoms šā kā tā ir ievērojams, līdz ar ko vietējie tirgoņi uzmācas kā odi Latvijas mežos vasaras vidū. Šāda attieksme ir neizbēgama visās tūristu apmeklētākajās vietās. Nokāpjot no tūristu takām, situācija krasi uzlabojas – uzmācīguma koeficients vietējiem krītas un, kā sacīt jāsaka – var uzelpot.
Valdošā reliģija ir islāms, tādēļ jārēķinās, ka šādas tādas neērtības jāpiecieš izvēloties apģērbu, sevišķi sievietēm, kas var būt par nelielu apgrūtinājumu +32 grādos. Bali salā, kas ir vairuma tūristu galamērķis, vietējie pārsvarā ir hinduisti un budisti, līdz ar ko dresskods ir katra paša brīva izvēle.
Apceļot Indonēzijas salas ir diezgan vienkārši un salīdzinoši lēti izvēloties sabiedrisko transportu vai izīrējot mocīti, vai motorolleru. Sākumā izbraucot ielās grūti izprast, kā integrēties vājprātīgajā satiksmē (it sevišķi lielpilsētās), bet pēc pāris dienām jau var laist kā lielais, lavierējot starp šķietami haotisko, bet kaut kā mistiski pašorganizēto satiksmi. Secinājām, ka rollers ir labākais pārvietošanās līdzeklis pa vairums ceļiem. Dažas vietas gan var sagādāt nelielus pārsteigumus, sevišķi ārpus apdzīvotām vietām, kur labs asfaltēts ceļš pēkšņi beidzas un sākas izskalota grants taciņa, lai gan kartē joprojām ir iezīmēts ceļš! Turklāt, katrā miestiņā ir servisi, kas salāpīs pārdurtu riepu vai saremontēs īrēto mocīti.
Indonēzijā, lai brauktu ar motorolleru, it kā vajagot vietējā poliču iecirknī nopirkt licenci, kas maksā aptuveni 10 – 20 EUR. Cena parasti atkarīga no drošībnieka korumpētības pakāpes un licences iegūšanas steidzamības pakāpes, bet neviens nomas punkts tam absolūti nekādu vērību nepiegriež un uzrādīt neko neprasa. Vienīgais, ko nomnieks prasa uzrādīt, ir naudu! Bali pat neuzprasīja nevienu dokumentu – 2 EUR apmaiņā pret skuteru un divām ķiverēm, un brauc kur vēlies. Ja apstādina poliči un prasa uzrādīt licenci, tad labāk kabatā turēt kādus 50 000 IDR (~3,5 EUR) skaidrītes, kas arī jāiedod uz ķepas milicim par licences neesamību. Tādas instrukcijas izsniedz visās skuteru nomās!
Starp salām kursē lēnās laivas un ātrās laivas, kur biļešu cenas atšķiras kā diena pret nakti. Šādus pārbraucienus parasti var noorganizēt teju vai katras viesnīcas lobijā, lai pašam nav jāčakarējas ar biļešu meklēšanu pa ostām vai tūrisma birojiem. Uz tālākajām salām gan pareizākā izvēle būs lidot, jo Batikair un Lionair neprasa pārāk daudz par pārlidojumiem un attālumi arī ir grandiozi.
Komunikācija ar vietējiem nav no vienkāršajām, jo pēc kāda laiciņa tikai saproti, ka vietējie indonēzieši biežāk vēlas izprast visu pa savam. Sarunās saņemot atbildi „jā”, labākajā gadījumā vietējais ar to apliecina, ka vispār dzird tevi. Otro reizi atkārtojot prasīto un stingri uzsverot savas vēlmes, var sagaidīt atbildi „jā”, kas nozīmēs, ka vietējais visu ir labi sapratis, bet tas nenozīmē, ka sekos darbības. Lai būtu nodrošinājies, labāk visu borēt trešo reizi, tad saņemot kārtējo „jā” var jau paļauties, ka sarunātais tiešām tiks darīts un ka kaut kāda vienošanās ir panākta. Vairums indonēziešu izceļas ar tipisku īstermiņa domāšanu, par ko liecina arī atkritumu kalni visapkārt un pilnīga ignorance par piesārņojuma super mega turbo augsto līmeni. Dažās vietās redzot indonēzieti vācam atkritumus (kas ir ļoti ļoti netipisks skats) uzjautājam, kādēļ viņš vai viņa to dara, uz ko vienmēr saņemam atbildi, ka tūristiem patīk tīrība. Tas ir rādītājs!
Tā kā šī nācija, tāpat kā visas citas, ir kritušas par upuri brīvā tirgus ekonomikai un vietējie ir sapratuši, ka nauda ir kaut kas pārāks par visu, tad tūrists tiek uzlūkots kā staigājošs bankomāts. Cenas mazajās bodēs tiek izdomātas atkarībā no ādas krāsas un dažkārt ir desmit reizes lielākas kā vietējam iezemietim! Protams, tas nenozīmē, ka nevar kaulēties. Labākā recepte ir pirmajās dienās satusēt ar kādu vietējo un izprašņāt cenas svarīgākajām lietām, lai vēlāk nenāktos tapt apčakarētam. Otrkārt, ja cena neapmierina, labākais ir apgriezties un iet prom, tad vietējie skrien pakaļ un piedāvā mantas pa reālo cenu… vai vismaz ļoti tuvu tai. Lai arī dažkārt pārņem sajūta, ka visi tevi grib aptīrīt, tomēr nav tik traki un iegādātais serviss, lai tā būtu rollera īre vai biļetes uz prāmi, dažkārt ir tīri kvalitatīvs. Galvenais ir ļoti rūpīgi un vairākkārtēji izprašņāt servisa piedāvātāju par visām niansēm un sīkumiem par ko grasāties maksāt.
Naktsmītņu piedāvājums ir liels un tā saucamajā “nesezonā”, kas aptuveni ir no decembra līdz jūlijam, viesnīcu noslodze ir tikai uz 30-50%! Dažos viesu namos marta mēnesī bijām vienīgie, līdz ar ko, numuriņu cenas šinī laikā ir par 20-30% lejā, salīdzinot ar tām, kas norādītas agodā vai bookingā. Ideāli, brauc kur gribi – uz džungļiem, uz vulkānu vai uz skaistākajām salām – visur ir izvēles iespējas, nekas nav jārezervē kā sezonas laikā, kad Indonēzija pilna ar rietumniekiem. Ja esat tā pa riktīgam nost no tūristu takām, tad naktsmītnes atrašana var kļūt nedaudz problemātiska, tāpēc iepriekš der papētīt, kur ir tuvākās tūristu vietas un apskates objekti, jo tur vienmēr būs naktsmītņu piedāvājums.
Jāsagatavojas arī uz to, ka Indonēzijā pēc ēdienreizēm dažkārt ugunis jāspļauj. Par cik vidējam indonēzietim ar angleni pašvaki, bet ar latviešu valodu vispār kritiski, tad ar to komunikāciju ir kā ir – baksti ar pirkstu un mēģini pasūtīt kaut ko pēc ēdiena vizuālā izskata, kas dažkārt liekas šaubīgs, bet bieži izrādās pat ļoti garšīgs. Nav diži ko baidīties arī no ceļmalas ēstuvēm, kas sākotnēji līdzinās pēc šķībiem malkas šķūnīšiem, jo vietējie pavāri nevēlas zaudēt savu pamata biznesiņu, līdz ar ko, ēdiena kvalitāte arī šinīs – pēc skata apšaubāmajās ēstuvēs – ir ļoti laba. Pa mēnesi, tikai vienu reizi vienam no mums nācās iegriezties hospitālī pēc attiecīgās aprūpes saņemšanas, kas ir labs rādītājs šādās zemēs, ēdot pa ceļmalas bufetēm. Galvenais tabu, lai nenāktos lēkt krūmos, kuri pilni ar nesimpātiskiem zirnekļiem, nepirkt nevienu dzērienu ar ledu. Pēc pašu novērojumiem vienā ēstuvē samanījām, ka ūdens tiek ieliets polietilēna maisiņā no krāna un tiek ielikts saldētavā, bet ārā izcelts jau tiek tāds pats sasalis maisiņš, kas tiek saskaldīts un sabērts glāzēs nākamajiem „veiksminiekiem”.
Bankomāti ir pārsvarā katrā vidēja izmēra pilsētelē, tādēļ ar skaidras naudas izņemšanu problēmu nav. Pirms došanās uz tik attālām vietām kā Indonēzija, der gan pabrīdināt banku, jo drošības nolūkos tās mēdz deaktivizēt kartes, ja transakcija pēkšņi notiek ārpus Eiropas Savienības, kā tas gadījās arī mums. Kredītkartes pieņem pārsvarā pilsētās un tūristu vietās. Uz džungļiem un skaistajām paradīzes salām labāk bez skaidras naudas nebraukt.
Pēc pavadīta viena mēneša šinī unikālajā un, zināmā mērā, fantastiskajā valstī, ieskatoties Indonēzijas kartē, secinām, ka neko daudz tā arī neesam redzējuši. Lai apskatītu visu Indonēziju ir nepieciešami pāris gadi – ar šādu secinājumu kāpjam lidmašīnā uz nākamo galamērķi.
Lai rastos neliels priekšstats par izmaksām Indonēzijā, te būs īsa cenu lapa galvenajām lietām:
Naktsmītne diviem: 160 000 – 350 000 IDR (~10 – 25 EUR)
Ēdienreize ceļmalā: 12 000 – 25 000 IDR (~0,8 – 1,6 EUR)
Skutera īre diennaktī: 30 000 – 40 000 IDR (~2 – 3,5 EUR)
Pudele (1L) degvielas ceļmalā: 8 000 IDR (~0,5 EUR)
Kompleksā (buss+ātrā laiva) biļete nokļūšanai no Kuta, Bali uz Bangsal, Lombok: 350 000 IDR (~25 EUR)
Taksometrs no Bangsal līdz Mataram, Lombok: max 130 000 IDR (~ 8 EUR)
Vienreizējais ārsta apmeklējums (bez medikamentu izmaksām): ~ 200 000 IDR (~13 EUR)
Niršana pie lielajiem bruņurupučiem un krāsainajām zivtiņām okeānā ar instruktoru (~50 min.): 350 000 IDR (~25 EUR)
Kilograms mangostīnu: 25 000 IDR (~1,6 EUR)

***

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>